Granīta akmens griešanas mašīna cena pārdošanā

• Granīta tektoniskās ģenēzes klasifikācija:

Dažas mūsdienu granīta teorijas satur hipotēzi, ka granīta veidošanās ir saistīta ar orogenitāti un reģionālo metamorfismu. No šī viedokļa tradicionālā siles teorija uzskata, ka granīts ar atšķirīgām īpašībām var veidoties dažādās siles krokas atgriešanās jeb orogenitātes stadijās, un tas tiek sadalīts homoogēnajā granītā, vēlīnā orogēnajā granītā un post-orogēnā granītā, ko daži ģeologi izmanto arī mūsdienās. Granīts galvenokārt ir koncentrēts orogēnās jostās, un vislabākais iemesls šīm attiecībām ir tas, ka granīts ir plutonisks iezis, kuru virsmai var pakļaut tikai oroģenēzes rezultātā. Apkopojot granīta pētījumu rezultātus pēdējo 40 gadu laikā, PitcherW.S. ierosināja saprātīgāku granīta tektonisko klasifikāciju, proti, Klusā okeāna rietumu tipu (salu loka tips), Andu tipu (kontinentālās robežas loka tips), Hercinijas tipu (kontinentālās sadursmes veids), Kaledonijas tipu (pacelts pēc sadursmes) un Nigērijas tipu (galvenais plaisas tips). Dotas arī granīta pamatģeoloģiskās īpašības dažādās vidēs [5]. Tomēr Pičera klasifikācija ir balstīta uz reģionālo{10}}vispārinājumu, un daži atlasīto apgabalu veidi nav reprezentatīvi, piemēram, Himalaju orogēnā josla, kas raksturīga sauszemes{11}}sadursmēm, un dažas Hercīna joslas daļas Eiropā, ko veido ekstensīva darbība [3]. Galvenā plaisa ir tikai posms garozas spriedzes un retināšanas procesā, un var būt piemērotāk izmantot ekstensīvu kā vidi; salas loka granīta ar kontinentālo garozas pagrabu dažādās ģeoloģiskās un ģeoķīmiskās īpašības ir ļoti līdzīgas kontinentālās malas loka granītam, kuru ir grūti atšķirt, un tos ir saprātīgāk klasificēt vienā kategorijā (nobriedis loks). Garozas brieduma teorija ir jauna teorija tektonikas teorijā, kurai raksturīga materiāla sastāva un evolūcijas īpašību akcentēšana dažādos zemes garozas posmos tektoniskās evolūcijas procesā.

Saskaņā ar garozas brieduma teoriju un atsaucoties uz Pičera klasifikāciju, granīta tektoniskā vide ir sadalīta šādos veidos:

(1) Spriegojuma pārejas garozas granīts (EKG), kas veidojas stiepes vidē plaisu veidošanās un kontinentālās sadalīšanās laikā, veidojas garozas stiepes retināšanas un karsto materiālu uzplūdes dēļ augšējā apvalkā, kā rezultātā garozā veidojas augstas-temperatūras un zema{2}zemes pārkausēšanas un pārkausēšanas vide, granīta intruzijas un kondensācijas metamorfiskie ieži, kas pārstāv ārkārtīgi augstu ģeotermālo gradientu. Tajā pašā laikā augšējā apvalkā uzplūstošie termiskie materiāli pa stiepes lūzumiem tiek sajaukti ar karstajiem zemes garozas materiāliem, un kontinentālās garozas materiāli tiek pārveidoti pārejas tipos, veidojot stiepes pārejas garozas granītu.

(2) Nenobriedušu loka granītu (IAG), kas ir ekstrudēta pārejas garozas granīta veids, kas veidojas nenobriedušā salu lokā, galvenokārt veido bazalta ieži sarežģītu kontinentālās robežas ģeoloģisko procesu virknē subdukcijas procesā, kušanas vai metasomatizācijas rezultātā. Šim granītam ir daudz mantijas avotu raksturlielumu, un tā ģeoķīmiskās īpašības ir līdzīgas M- tipa granīta īpašībām.

un

(3) nobriedis loka granīts (MAG), kas ir vēl viens ekstrudēta pārejas apvalka granīta veids. Tas galvenokārt veidojas divās tektoniskās vidēs, Andu tipa kontinentālajā malā un salu lokā, kurā atrodas Prekembrija masīvs. Šo divu tektonisko vidi ģeoķīmiskās īpašības ir starp mantijas un garozas avotiem, jo ​​​​magmatiskajā darbībā ir iesaistīts vairāk garozas izejmateriālu.

(4) Sinorogēnais granīts (SOG), kas ir līdzvērtīgs ko-koogēnajam un vēlīnajam orogēnajam granītam tradicionālajā klasifikācijā. Himalaju joslā raksturīgākie granīti pamatā veidojas, pārkausējot kontinentālās garozas materiāliem, un to ģeoķīmiskajām īpašībām ir kontinentālās garozas īpašības.

(5) Post-ogēnais granīts (POG), neliels iebrukums, ko veido vietējās magmas kameras. Šeit ir svarīgi atzīmēt, ka A tipa granīts, kura veidošanās parasti ir saistīta ar plaisu darbību. Saskaņā ar Xu Baoliang, Huang Fusheng et al. teikto, tiek uzskatīts, ka A-tipa granītam var būt trīs tektoniskās vides, proti, plātņu mala (vēlais orogēnais periods), pārejas (pēc orogēnā perioda) un iekšējā plāksne (plaisas ieleja, plaisas{6}}līdzīgā ieleja) [6]. Faktiski A tipa granīts var būt veidojies orogēnajā periodā un kontinentālā masīva-atvēršanās laikā, ti, plaisāšanas procesa sākumposmā.

• Granīta materiālu sastāva evolūcijas tendence:

Granīta veidošanās ģeotektonisko vidi galvenokārt nosaka tā tektoniskā atrašanās vieta un iežu kompleksa, nogulumu apbūves un metamorfisma visaptverošās ģeoloģiskās īpašības. No otras puses, noteiktā tektoniskā vidē materiāla avotu, granīta diferenciācijas pakāpi un metamorfismu kontrolē tektoniskā vide, līdz ar to tam piemīt arī unikālas petroķīmiskās īpašības, kuras var izmantot kā granīta veidotās tektoniskās vides diskriminējošo marķieri un veido pamatu reģionālās tektoniskās evolūcijas izpētei.

Plākšņu tektoniskās teorijas sākumā tika atklāta salu loku komponentu polaritāte, kas faktiski atspoguļo elementu ģeoķīmijas sakārtotību dažādos tektoniskās evolūcijas posmos. Dažādi zemes garozas veidi pirmkārt un galvenokārt izpaužas to materiālajā sastāvā. Okeāna garoza gandrīz pilnībā sastāv no bazalta iežiem, un, kad okeāna dibens zināmā mērā izplešas, kontinentālās robežas subdukcija var veidot virkni nobriedušu un nenobriedušu salu loku, taču to materiālais sastāvs ir diezgan atšķirīgs no okeāna vai kontinenta sastāva. Primārā granīta slāņa attīstība no nenobrieduša loka uz plagioklāzes granītu līdz liela mēroga -kālija laukšparizācijai ir evolūcijas pamatlikums no okeāna garozas līdz ekstrūzijas pārejas garozai uz kontinentālo garozu. Kā mēs visi zinām, lielākā atšķirība starp kontinentālo garozu un okeāna garozu ir silīcija-alumīnija slāņa biezumā, jo silīcija-alumīnija slāņa biezums pakāpeniski palielinās no okeāna uz kontinentu, SiO₂ saturs granītā, jo īpaši pakāpeniski palielinās arī K saturs, kā arī pakāpeniski palielinās sārmu saturs. ir acīmredzamāks. Kamēr plātņu tektonika apvieno šīs K2O satura izmaiņas ar subdukcijas ātrumu un dziļumu, Peive AB apvieno K2O satura izmaiņas ar zemes garozas brieduma pakāpi un ņem vērā K2O un Na2O relatīvo saturu, ti, K2O/Na2O attiecības izmaiņas ar šīs koncentrācijas pieaugumu, un garoza uz kontinentālo garozu. Gluži pretēji, Mg, Fe, Ca un citu elementu oksīdu saturs pakāpeniski samazinājās, atspoguļojot nepārtrauktu mantijas{13}}diferencētās magmas transformāciju.

Runājot par mikroelementiem, Pearce JA et al. ir paveikuši daudz darba un devuši mikroelementu izplatības modeli tipiskā tektoniskā vidē []. No Pīrsa pētījumiem var izdarīt šādus secinājumus par Pb, Be, Th, Ta, Nb un citiem lieliem jonu litofiliem elementiem.

Lai gan pārpilnība nedaudz svārstās, tā pamatā palielinās no okeāna līdz kontinentam. Tomēr Hf, Zr, Y un citu elementu pārpilnība nedaudz samazinājās, kas lika mikroelementu izplatības līknei uzrādīt pieaugošu slīpumu no okeāna uz kontinentu, kā arī palielinājās Pb/Y attiecība. Vēl viens ievērības cienīgs ir tas, ka granītiem ar kontinentālās garozas īpašībām (tostarp plaisas, sadursmes periodi un pēc-sadursmes periodi) ir negatīvas Ba anomālijas. Izotopus bieži izmanto kā magmas avotu marķierus, īpaši Sr un Pb izotopus. Tiek uzskatīts, ka neviena smaga elementa izotopu nevar frakcionēt magmas kristalizācijas rezultātā. Sr, Pb izotopu sākotnējais sastāvs ir vienreizējs visā ķīmiski mainīgajā magmatisko sērijā, bet Sr, Pb izotopu attiecības izmaiņas ir skaidri saistītas ar litoloģiju un tām ir lielāka izkliede granītā. No okeāna līdz kontinentam Sr/⁸Sr un 206Pb/²04Pb ir pakāpeniska pieauguma tendence, bet konkrētu vērtību izteiksmē ir nepieciešams atsaukties uz citu aspektu rezultātiem, lai vispusīgi izpētītu, lai iegūtu faktisko situāciju, pielāgojoties darba zonai. Granīta retzemju elementu izpēte ievērojami atpaliek no bazalta, un, lai gan ir panākts zināms progress, joprojām nav ticamu secinājumu.